Šajā daļā būs runa par visādiem sagatavošanās sīkumiem, tāpēc to lasīt arī vēl nav obligāti.
Svētdienā pirms lidojuma nedēļas es aizbraucu uz centru, kur nodevu baiku sīkam remontam. Lieta tāda, ka man krakšķēja pedāļi. Velomeistars no “Trek” paslinkoja iedziļināties, teica, ka tas viss sēdekļa stutes un netīrumu dēļ krakšķ (tā patiešām bieži gadās) un ka viņš to esot notīrījis. Labais pedālis krakšķēt nepārstāja, tāpēc nācās iet uz Hawaii Express, kur strādā manas kolēģes Svetas brālis vārdā Romualds. Lai gan vēl skolnieks, savu lietu viņš zina – bez jebkādiem ievadiem uzreiz piedāvāja nomainīt pedāļus, tiklīdz izdzirdēja krakšķus. Pat ja tam nebija nepieciešamības (kas gan diez vai), man svarīgāks ir ejošs vels, nevis skopošanās dēļ 8 latiem par pedāļu nomaiņu un detaļu. Vēl es paņēmu 5 rezerves spieķus, jo tie atšķiras pēc garuma un mūsu komandas mehāniķis nevarētu paņemt manam velam vajadzīgos.
Pie reizes es iegāju “Maximā”, kur nopirku ēdiena krājumus līdz trešdienai un velo pudeli ūdenim ar stiprinājumu (izmaksāja latus 2). Vēl man ļoti vajadzēja gumijas ar stiprinājumu – lai nofiksētu jebkādu kravu guļammaisa un paklājiņa izskatā uz bagāžnieka. Es gan nezināju, kā to sauc un kur var nopirkt, tāpēc aizbraucu no pilsētas tā arī neko nenopircis. Taču laiks bija labs, ripoju nesteidzoties, tāpēc, kad man acīs iekrita veikals “Depo”, prātā ienāca doma, ka tur man vajadzīgā manta pavisam noteikti varētu tikt tirgota. Nācās nokāpt ar smagu pilnu mugursomu (mans lielais Deuter uz 30 litriem) un čāpot iekšā. Tur paviršs paziņa Artūrs, mana klasesbiedra Andreja čoms – ja nu pēkšņi kāds zina, aizsūtīja mani uz auto nodaļu. Skopošanās kādu laiku cīnījās ar apdomību, un galu galā pēdējā uzvarēja – es nopirku veselu kaudzi gumiju ar āķiem.
Pirmkārt, “zirnekli”, un otrkārt, komplektu no 6 gumijām, pa 2 katrā garumā, turklāt dažādās krāsās. Visas tās baigi noderēja, it īpaši vidējās (centimetrus 40, domāju). Ņemot vērā to smieklīgo cenu, visiem iesaku. Kvalitāte gan nav ideāla – ceļojuma laikā viens āķis nokrita pats no sevis, bet tas bija viegli labojams.
Kas attiecas uz pašu lidojumu, tad trešdienas vakarā es ātrāk aizgāju no darba, lai sagatavotos. Mantas un velis jau bija sapakoti, bet gribējās vēl ieskriet pastā. Lieta tāda, ka es pasūtīju no DX aizsargkorpusu aifonam, plēvīti un lādētāju no pirkstiņbaterijām. Lai cik dīvaini nebūtu, tieši dienā pirms izlidošanas tas viss atbrauca, un es nesteidzoties šo krāmu savācu. Skrienot notikumiem pa priekšu, pateikšu, ka korpuss aifonam virsū neuzlīda, jo bija paredzēts iepriekšējam aifonam 2G, ko es nebiju pamanījis. Avārijas lādētājs no pirkstiņbaterijām tā arī nesāka strādāt, iemesli nav zināmi. Sākumā tas rādīja, ka lādē, bet bateriju pie tam sēdināja. Bet tagad vispār neko nedara.
Toties aizsargplēve ekrānam izrādījās neaizvietojama – ņemot vērā, ka es parasti mētāju mantas kur pagadās, aifonam trāpījās ne pa jokam. Nebūtu plēves – būtu man saskrāpēts ekrāns.
Aizmirsu, starp citu, uzrakstīt par vela iepakošanu. Pedāļus atskrūvē ar 15. atslēgu – bet darbnīcās tā ir gigantiska izmēra un izturības, tāpēc pievelk tur uz goda. Bet kad tu mēģini tos noņemt ar parastu atslēgu no veikala, tā ar vieglumu atlokās vai salūzt. Mana atslēga ar uzrakstu drop forge atlocījās uzreiz, tāpat kā vēl viena, ko atnesa tai uz nomaiņu. Par laimi, bija laiks aizbraukt līdz veikalam un palūgt meistaru atskrūvēt. Vēl neslikts variants – padomju atslēgas ar uzrakstu chrome vanadium. Saskaņā ar pasaules sazvērestības teoriju (kura, domāju, vēl ne reizi vien tiks pieminēta stāsta gaitā) mūsdienu atslēgas ar šādu uzrakstu kvalitāti negarantē.
Tā ka trešdienas vakarā, kad es izbraucu ar vilcienu, mans vels un mantas atradās pilsētas RTU filiālē, no kurienes tās vajadzēja savākt un aizvest uz lidostu ceturtdienas rītā ar mikriņu.
Tā kā no rīta neko nebiju ēdis, bet tajā pašā laikā man vēl bija atlicis laiks, iegāju vietējā amerikāņu-meksikāņu virtuves restorāna Tex Mex filiālē. Tur tagad akcija “El Fucko Crisis” – darbdienās līdz 18.00 tikai par 2 latiem var iedzert sulu un apēst divus burito. Tautu, starp citu, tik un tā nemana.
Es gan apriju burito “Obama” un pastrebēju auksto zupiņu. Kā viens, tā otrs pēc garšas izrādījās neslikts. Vēl jocīgi, ka karotes restorānā ir ļoti smagas – sajūta jancīga.
Pēc tam es vēl paspēju ieskriet Cobergs Optika, kur nopirku līdzekli briļļu tīrīšanai par 3 latiem. Te mani noķēra mārketinga speciālisti – piedevām komplektā nāca mini skrūvgriezītis ar maināmiem uzgaļiem (izskatās kvalitatīvi) un lupatiņa. Skrūvgriezīti es tā arī staipīju sev līdzi – izgāja visas muitas rokas bagāžā, lai gan kopumā tas ir aizliegts.
Pēc tam vēl ierullēju Hawaii Express, kur uzprasīju, vai viņiem ir Camelbak manai Deuter mugursomai. Viņi, atšķirībā no Treka, par ko tādu bija dzirdējuši, bet pie viņiem tas pārdodas tikai komplektā ar mugursomu, tā ka es aplauzos. Igors, ar kuru mēs braucām uz Rīgu vilcienā, sauc camelbak (tas pats hidropaks) par dzirdinātavu un uzskata, ka tā nav pārāk ērta, tā ka es maz ko pazaudēju, ja nu vienīgi iespēju velti iztērēt naudu.
Atbraucām mēs ar dīzeli uz Rīgu, nakšņojām pie Māra un viņa brāļa Edika. Dzīvo viņi netālu no naktskluba LaRocca, līdz kuram mēs aizčāpojām ar kājām, jo Ščukins ir tūrisma cienītājs. Principā ne tik tālu arī sanāca, kādi kilometri divi ar pusi. Atmiņa mani nedaudz pievīla attiecībā uz attālumu, maz Rīgā mēdzu būt. Kā tikām galā, iestūrējām tumšā vārtrūmē, bet mūs tur veikli atpazina un pateica, kurp iet. Tīrais kišlaks kaut kāds – visi viens otru pazīst. Iekšā Māris, tāpat kā mēs iepriekš, veiksmīgi lauza 15. atslēgas, mēģinot atskrūvēt pedāļus. Jāsaka, ka Māris ir skarbs kā Čeļabinskas admini – sāka ar vīli slīpēt 14. atslēgu. Par laimi, novest procesu līdz galam nevajadzēja – atbrauca ar veli viņa čoms un atveda normālu atslēgu. Iedzīvotāji tikmēr patērēja alu un apsprieda ģeopolitisko situāciju dzimtās mācību iestādes iekšienē – Ediks, tāpat kā Igors, ir pasniedzējs RTU. Turklāt vēl arī alpīnists/sporta tūrists. Kā tas viņam saskan ar pastāvīgām alus un šņabja iedzeršanām, man saprast ir nedaudz grūti.
Vēl Ediks paziņoja, ka Dienvidu tilts nemaz nav šķībs – tam tādam arī jābūt, kā jau visām tādām konstrukcijām. Citēju: “Tas ir normāls šprengeļu-vantu tilta stāvoklis. No vienas puses tas ir pārstiepts, no otras nepietiekami nostiepts, un ar laiku tas kompensējas”. Tas ilustrē manu mīļāko faktu – ja tu neesi speciālists, tavi spriedumi atgādinās virtuves filozofiju un baigi kretinēs profesionāļus. Uz jebkuru jomu attiecas, starp citu.
Ediks atskrūvē pedāļus Mārisa velam. Kā redzam, ar zināmām grūtībām
Tie ir kalnu zābaki, it kā daļēji no karbona. Diezgan pabaisa konstrukcija – it kā pūda svaru bumbas kājām uzkabinājis. Toties risks savainoties mazāks, turklāt vēl silti.
Nākamajā daļā būs par izlidošanu un ierašanos.